"Vidzemes kapsētu kapliču izcelšanās un attīstība". Mg. arch. Artis Zvirgzdiņš

"Vidzemes kapsētu kapliču izcelšanās un attīstība". Kapsētu kapliča jeb bērkambars ir Latvijai un īpaši Vidzemei raksturīgs būvju tips, kas apvieno divas šķietami pretējas nozīmes. No vienas puses, tā ir utilitāra būve – līķu kambaris, vieta mirušo novietošanai pirms apbedīšanas. No otras puses, tai ir arī kapelas, sakrālas celtnes iezīmes. Simboliski kapliča ir vārti uz aizkapa pasauli. Šo nozīmi bieži izceļ arī kapliču novietojums uz pašas kapsētas robežas, kas iezīmē pārejas vietu starp divām kardināli atšķirīgām telpām – pasauli un viņsauli. Kapu kultūras un kapliču attīstību būtiski ietekmēja 18. gs. beigu un 19. gadsimta reglamentējošie noteikumi par apbedīšanas vietām. Kā pirmais jāmin 1772. gada Katrīnas II dekrēts par kapsētām Krievijas impērijā, kas aizliedza mirušo apbedīšanu baznīcās un pilsētu teritorijās un tādējādi veicināja jaunu kapsētu ierīkošanu un to infrastruktūras attīstību. Savukārt 1846. gadā izdotie Vidzemes guberņas kapsētu ierīkošanas un uzturēšanas noteikumi paredzēja arī obligātu līķu kambaru izbūvi. Ar laiku tie evolucionēja par kapličām, kurās apvienojās trīs funkcijas: līķu kambaris, izvadīšanas kapela un zvanu tornis. Salīdzinot ar citām būvēm laukos – baznīcām, muižu pilīm, ēkām lauku sētā, krogiem, dzirnavām un dzelzceļa stacijām –, draudzes publiskā kapliča ir margināls, Latvijas arhitektūras un mākslas vēsturē līdz šim nepētīts ēku tips. Priekšlasījumā autors pievēršas draudžu kapsētās uzcelto kapliču izcelsmei, attīstībai un arhitektūras tipoloģijai Vidzemē laika posmā līdz Pirmajam pasaules karam, kā arī aplūko to stilistisko daudzveidību starpkaru periodā. Kliedējot neskaidrību, referātā uzsvērta kapliču funkcionālā atšķirība no muižnieku kapenēm jeb ģimeņu mauzolejiem, kā arī no t. s. kaulu kambariem. Aplūkota arī līķu kambara (Leichenhaus) jeb morga izcelsme vācu zemēs 18. gs. beigās, kas atstājusi iespaidu uz kapliču tradīciju Vidzemē. Analizējot konkrētu kapliču piemērus, parādīts, kā tās no vienkāršām tautas celtniecības tradīcijās veidotām koka būvēm attīstījās par izsmalcinātu un profesionālu mūra arhitektūru.