Pēc mandarīniem 2025 8. diena - Polijas viduslaiku pilsētiņu šarms.

Dzestrs rīts. Ārā tikai +6. Vienkāršas brokastis ar maizītēm un kafiju smieklīgās krūzītēs. Apartamenti plaši, ērti un tīri vai žēl, ka nav plānots uzkavēties šeit ilgāk. Šodien jātiek gandrīz līdz Varšavai, pa ceļam apskatot vēl neredzētas vietas. Auto izdomājis, ka riepās nav perfekts spiediens. Sirdsmieram benzīntanks. Tur kompresors ar pārsteigumu, ka pēc šļaukas jāiet pie darbinieka. Par laimi viss oki doki. Pa ceļam plašas ielejas un vīnogu dārzi, kur aug izejmateriāls aromātiskajam Morāvijas vīnam. Bānis kā bānis. Vietām tukšāks, bet ap Brno pat ļoti blīvs. Aptuveni 3 stundas un esam Polijā! Robežu gandrīz nepamanām. Katovices bānis. Krakovas bānis. Daudz ceļa remontu, kas pelēnina plūsmu un brīžiem pat veido nelielus sastrēgumus. Nogriežoties uz mazā ceļa, beidzot īstā Polija! 🫶Pirmais pieturas punkts ir mazs un fotogēnisks etnogrāfiskais ciemats Zalipie, kura odziņa ir ziediem apgleznotas mājas. Tradīcija dzimusi pāris gadsimtus atpakaļ, kad sievietes ņēmušas mājas remontu savās rokās, apgleznojot ar ziedu rakstiem nokvēpušos griestus. Pats košums un smukums esot iekštelpās, kas apskatāms tikai gida pavadībā. Laika mums nav daudz, tādēļ apskatām tikai publiski pieejamo. Mājas, žogi, pastkastītes, suņubūdas… Visnotaļ interesanta vieta, kurā ir vērts piestāt. Vienīgi jārēķinās, ka šī ir viena no retajām, suņiem nedraudzīgajām vietām. Vietējais gids, kas tikko smaidīdams klanījies japāņu grupai, ieraudzījis mūs ar suni, bezdiskusiju tonī paziņo - no dog, no! Local animal! Tā nu gandrīz nesapratām vai pa ielu ar nelokālu dzīvnieku vispār drīkst staigāt. Sezona te praktiski beigusies līdz ar ko suvenīru un kārumu tirgotavas slēgtas. Pa ceļam klasiskā Polijas ainava ar neskaitāmiem ābeļdārziem, kuros šobrīd ražas novākšanas sezona. Sastrēgums. Kādu laiku čunčinām pagarā kolonnā vēlāk ieraugot arī iemeslu! Onkuliņš ar traktoriņu un piekabīti, kas piekrauta ābolu kastēm. Lēni. Cēli. Un pa ceļa vidu. Šajā reģionā skaisti sakopti ciematiņi un mājas. 🫶Mūsu nākamais pieturas punkts ir viduslaiku pilsētiņa Sandomierz, kas ir viena no karaļa pilsētām un līdzīgi kā Roma, atrodas uz vairākiem pakalniem. Bruģētas ieliņas, viduslaiku arhitektūra, sarkanu dakstiņu jumti un gleznaini skati uz Vislas upes ieleju. Zem vecpilsētas esot apskatāms arī pazemes eju un pagrabu tīkls. Esam pēcpusdienā un, kā jau mazā pilsētiņā, lēnām iestājas vakara mieriņš. Pagūstam suvenīriem nopirkt vietējo alu un īpašo, reģionāli gardumu - melnbalto sieru. Interesanti, ka melnā kārtiņa satur koka pelnus un ēdot tādu mazu skrapstīti var pat just. Vienkāršas, bet gardas vakariņas restorānā, kur ēdienkarte un komunikācija tikai vietējā valodā. Naktsmītnes esam rezervējuši viduslaiku pilsētiņā Kazimierz Dolny, kur ierodamies jau pa tumsiņu.