"Vijolnieks un komponists Francis Ādams Feihtners....". Dr.art. Ilze Šarkovska-Liepiņa

"Vijolnieks un komponists Francis Ādams Feihtners Pētera Bīrona galmā". Francis Ādams Feihtners (Veichtner, arī Feichtner, 1741–1822), čehu vijolnieka Františeka Bendas skolnieks, Kurzemes-Zemgales hercoga galma kapelā Jelgavā bija galma kapelmeistars un mūzikas skolotājs vairākus gadu desmitus (1765 vai 1766 – 1795). Viņa kompozīciju skaitā ir ap 30 simfoniju, starp tām arī Symphonie russienne (“Krievu simfonija”, 1771), dziesmuspēles, melodrāmas, operas (Cephalus und Prokris, 1779; Cyrus und Cassandana, 1784; Scipio, 1778), oratorijas (arī Erste Feier der Himmelfahrt Jesu, 1787), garīgā mūzika (Hymne an Gott, 1787; Te Deum Laudamus, 1818 u. c.), kamermūzika (sonātes dažādiem instrumentiem, stīgu kvarteti, “Fantāzija vijolei” u. c.), kā arī koncertžanra skaņdarbi (koncerti vijolei, arī obojai ar orķestri) un divertismenti. Nācis no vijoļmeistara ģimenes Rēgensburgā, F. Ā. Feihtners pēc studijām Rēgensburgas jezuītu kolēģijā un Potsdamā pie F. Bendas, pieņēma piedāvājumu uzstāties Krievijas diplomāta Hermaņa Kārļa fon Keizerlinga kapelā Sanktpēterburgā un Kēnigsbergā, bet 1765. gadā Pēteris Bīrons viņu uzaicināja kļūt par galma kapelmeistaru Jelgavā. Kurzemē un galma ceļojumos pa Eiropu tapusi liela daļa Feihtnera skaņdarbu. Daži no tiem iespiesti arī Rīgā, Hartknoha izdevniecībā, un Jelgavā pie Šteidela, kā arī citās Eiropas, galvenokārt Vācijas, izdevniecībās. Pēc hercogistes pievienošanas Krievijai (1795) Feihtners pārcēlās uz Itāliju, tad uz Sanktpēterburgu, bet mūža nogali aizvadīja Jelgavā un pie dēla Klīves mežniecībā. Feihtnera ietekmes baroka un pirmsklasicisma virzienos atstājušas nospiedumus gan Vācijas, gan Baltijas instrumentālajā un skatuves mūzikā, aptverot plašu Eiropas reģionu.