“Patētiskās kvartas”Aleksandrs Čaks/Wernerbrazers Video #AleksandrsČaks #Latviešuaimūzika #aimūzika

“Patētiskās kvartas”/Aleksandrs Čaks (Heavy Art Rock / Old Age Edition) Šis ir Aleksandrs Čaks bez glamūra un bez steigas. Tas ir veca, pieredzējuša pilsētas klejotāja manifests, kurš atskatās uz savu Rīgu. Čaks bija pilsētas un tās slēpto stūru un tēlu apdziedātājs. Viņa pieminētie "zekseri" (populāra bērnu spēle ar zem tramvaja riteņiem saplacinātām monētām) un Holivudas vesternu zvaigzne Toms Miks parāda, ka dzejnieks dzīvoja un elpoja Rīgas 1920. gadu moderno popkultūru. Viņš nevis bēga no pilsētas netīrumiem, bet gan padarīja tos par savu "svētbildi". Atsakamies no jebkāda nīkulības un ieliekam pamatā smagu, maršējošu Heavy Art Rock un Dark Post-Punk ritmu. Visi 9 dzejoļa panti izskan kā monumentāls rituāls, kurā balss — dziļš, dzīves skarts, vieds baritons — burtiski iecērt katru vārdu pilsētas akmeņos. Čaka romantiskais huligānisms šeit satiekas ar griezīgām ģitārām, čella raudām un smagu, industriālu pulsu, radot kinematogrāfisku spriedzi no pirmās līdz pēdējai sekundei. • Teksts: Aleksandrs Čaks • Koncepcija: Verners & miMaestro • Žanrs: Heavy Art Rock / Dark Urban Post-Punk • Vokāls: Dzīvesgudrs, raupjš un saspringts vīrieša baritons Kvalitāte: Lossless WAV #AleksandrsČaks #PatētiskāsKvartas #HeavyArtRock #DarkPostPunk #NickCaveVibe #RīgasBruģis #Latviešuaimūzika #Latviešumūzika #Latviešudzeja Vārdi: “Patētiskās kvartas”/Aleksandrs Čaks O, jūs, ormaņi mīļie uz stūriem, Ceļa jūtīs es vienmēr kā jūs! Nevar būt, ka starp jums un šiem mūriem Sirds kā peļķe tik ātri man žūs. Dziesmas ilgi no kakla vēl guldzēs, Ne tik drīz rietos palodzes sarks, Ne tik drīz gaisma iezagsies spuldzēs Un ar atslēgām nāks vārtu sargs. Kāds gan neredzēts mirdzums šais ielās, Un kā ūdeņi renstelēs skan! Jā, no jums kā no pasaules lielās Laikam mūžīgi neaiziet man. Līdz ar auto un tramvaju zvaniem, Līdz ar dziesmām, ko akmeņi kliedz, Sveikas jānes arvien pantiem maniem,- Ielas, jums, kur no bērnības skriets. Pat kad gulēšu zārkā un kapā, Tomēr jutīšu augšā, kur drīkst, Kā pat lietus krīt bulvāru lapās Un kā izkārtnes ļodzās un čīkst. Manai savādai, astrālai dzirdei Visi soļi, ko trotuārs nes, Skanēs pāri vēl krūtīm un sirdij, Maigi lulinot kā stabules. O, jūs ormaņi mīļie uz stūriem, Kioski, kas pār renstelēm stīdz,- Kad būs šķiršanās reiz no šiem mūriem, Jūs kā svētbildi ņemšu sev līdz. Nāves lapiņas vietā uz pieres Kino afišu māte man liks, Kur būs teikts: “Filmā “Skalpētā piere” Spēlē slavenais artists Toms Miks.” Un pie kājām uz spilvena pleca, Tur, kur varoņiem ordeņi rūs, Gulēs zekseri mani; tos redzot, Vieglāk debesīs uzkāpt man būs.