Mājā un sētā: Ausekļu dzirnavās lauksaimniecības un mājsaimniecības priekšmetu muzejs

Bauskas novada Bārbeles pagastā – Iecavas upes ielokā – atrodas seno lauksaimniecības un mājsaimniecības priekšmetu muzejs “Ausekļu dzirnavas”. Tur var aplūkot, kā agrāk noritēja graudu kulšanas un malšanas procesi, izmantojot vēsturisko kuļmašīnu un ūdensdzirnavas. Septembris ir sācies, un drīzumā gaidāmi arī tradicionālie “Pļaujas svētki,” kas svin rudens ražu un lauku tradīcijas. Lai gan šie svētki mūsdienās tiek retāk atzīmēti, tie sniedz iespēju izprast mūsu senču darbu un tehnoloģijas, kā arī novērtēt kultūras mantojumu. Tūrisma objekta “Ausekļu dzirnavu” saimnieks Mārtiņš Mediņš: “Kulšanas talkas vēsturiski bija nozīmīgi svētki pagastā. Pēc graudu izkulšanas vienā saimniecībā cilvēki devās uz nākamo, un saimnieki piedāvāja savus zirgus pārvietošanai. Piemēram, tvaika lokomotīvi pārvietoja ar sešiem darba zirgiem, bet kuļmašīnu ar četriem. Katrs saimnieks deva savus zirgus, jo viens otram palīdzēja talkā, zinot, ka visi vēlējās pēc iespējas ātrāk pabeigt rudens darbus un izkult graudus.” Viena no vietām, kur ik gadu tiek atzīmēti šie svētki, ir “Ausekļu dzirnavas”, tā ir arī vienīgā vietā Latvijā, kur var redzēt kuļmašīnas IMANTA darbināšanu ar unikālā Tvaika dampja spēku. Mediņš: “Šīs kuļmašīnas, kas Latvijā tika ražotas no 1913. līdz 1960. gadam, izcēlās ar augstu kvalitāti. Tās spēja vienlaicīgi izkult graudus, zirņus, pupas, arī āboliņa sēklas, jo āboliņa sēklu izkulšanai bija nepieciešama īpaša ierīce, kas bija iebūvēta šajā kuļmašīnā. Salīdzinot ar kombainu, kuļmašīna ir gudrāka ar to, ka tai priekšpusē ir piestiprināti maisi, kuros tā automātiski sašķiro graudus pēc frakcijām — sīkie, vidējie un lielie graudi. Ja tiek kulti zirņi un pupas, tie tiek pilnībā atdalīti atsevišķos maisos.” Svētkus tradicionāli aizsāk tvaika mašīnas svilpe, kas agrāk kalpoja kā signāls talkas dalībniekiem, ka tvaika dzinējs ir sagatavots un laiks ķerties pie darba. Kulšanas talkā savulaik piedalījās 12 līdz 14 cilvēki, katram bija savs uzdevums. Dampmeisters pārraudzīja tvaika dzinēju, divi graudu vīri ar zirgiem pārvietoja maisus uz klēti, un ūdensvīri piegādāja lokomotīvei ūdeni. Kuļmašīnas meistars un viņa palīgs rūpējās par kuļmašīnu. Divi vīri nodrošināja kūlīšu padevi, pelavu sievas vāca pelavas, kas tika izmantotas saimniecībā., savukārt salmu vīri veidoja salmu kaudzes. Mediņš: “Kad saimniecībā beidzās kulšanas talka, atbrauca muzikanti, notika balle, kurā tika dzerts alus un ēsti pīrāgi. Nākamajā dienā visi izgulējās, pēc tam atkal iejūdza zirgus un pārvietoja mašīnas uz nākamo sētu. Šādā veidā apbrauca visu pagastu, lai līdz Ziemassvētkiem visas saimniecības būtu izkūlušas graudus un varētu svinēt svētkus. Pēc tam devās uz ūdens dzirnavām.” Pēcāk pie ūdensdzirnavām veidojās gara rinda, jo zemnieku saimniecību bija daudz, malums bija nepieciešams gan maizei, gan pīrāgiem, gan lopbarībai. Noslēgumā kulšanas svētki beidzās ar tradicionālo svilpi, kas atgādināja par darbu beigām un svētku noslēgumu.