KĀZAS KĀNĀ - Broņislava Martuževa/Guna Kise

Šķirstot Broņislavas Martuževas dzejas krājumu, tā vien šķiet, ka šim melodija jau eksistēja Debesīs… tik viegli nāca. Un cik gan skaisti šajā tekstā atklājas personīgās attiecības ar Jēzu. No pirmā brīnuma līdz Lieldienām. Kāzas Kānā Pret brūci lāsojošo, Jēzu, Tavā sānā Es, ceļos nokritusi, raidu lūgšanu: Ņem mani līdzi sev uz kāzām tolaik Kānā, Vai gan uz dzīrēm devies, apcerēdams nāvi, - Tik dzīves neievainots, mulsinoši jauns? Ar daiļo māti līdzās viesu pulkā stāvi... Man galvu nepiesegto celt uz Tevi - kauns... Viss veras, plaukst, kur pāriet Tavas kājas, Zieds iesmaržojas, kam Tu pieliecies. Ar smaidu grūtsirdīgos dziedinādams, Par Dievu nesaukts vēl, Tu esi Dievs. Ļauj Tavā starojumā, Jēzu, apskaidroties, Pie līksmā brīnuma vispirmā pabūt klāt, Tad celties, sekot Tev, uz Ģetzemani doties Un moku ceļus Tavus līdzi pārstaigāt. Pie kapa stāvot, lūgt, līdz akmens nost būs vēlies, Pie kājām līķauts kritīs, roku neraisīts. Tu nāc ar uzvaru. Tu esi augšāmcēlies! Tavs pestīšanas kauss pārpārēm piepildīts. No brūces lāsojošās Tavā svētā sānā Plūst piedošanas vīns, kas atdzimšanu nes. Mēs Tevī vienoti - kā kāzu viesi Kānā. Tu esi vīna koks, mēs - Tavas atvases. Broņislava Martuževa Augusts, 2003