Pēc Nāves | Rihards Šmits

Dziesma, kas patiesībā radās kādu laiku pēc kāda īpaša cilvēka pāragras nāves, kura paliek par piemiņu viņam, kā arī šajā dziesmā izcilāju nāves teoriju kopumā un kā es redzu to, kas notiek ar mums un mūsu tuvajiem pēc nāves. Un kā Tev liekas? FB:   / ​   IG:   / xrihardsmits   Kādam pieriebies, ka reizēm radu gruzīgu sūdu Bet viss mainīsies jau drīz - jo es laimīgs būšu Esmu domājis par tuvajiem, kas pazuduši tālu Esmu domājis par to - kas notiek pēc nāves? Vai mūsu asaras vajadzīgas vai liekas? Vai tos, ko reiz pazinām, redzēsim kādu dienu? Es ticu, ka mūsos dvēseles pastāv Bet šai teorijai atbildes netiks atklātas Līdz brīdim, kad pienāks arī tava kārta Dzīvības cena - tas, ko vajag samaksāt Lai liktu saprast, cik kādam vērtīgs biji Kamēr vel tev ir blakus - tev ir pofig, zini Bet pienāks diena, kad beidzot tu arī sapratīsi Parādīt, ka mīli - ka tas nav mazsvarīgi Man ir draugi un radi, kas jau arī ir miruši Un man daudz bija gadi, kad sevī arī es miru Nožēlojot to visu, ko es neesmu pateicis Lai viņus satiktu biežāk - man toreiz nebija kapeikas Viens piemērs - pagāšpavasarī mums bija plāni: Vakar runājām skaipā, un šodien ir nāve... Tu pasaki - kāpēc viss notiek tā? Kāpēc labākos pirmos uz nāvi notiesā? Kāpēc dzīvo slepkavas un tie diedelnieki? Man šādā pasaulē no rītiem grūti piecelties... Jā, es neesmu viens, un man viss ir OK Bet būt kārtējās bērēs - vot tas ir šoks Tāpēc radās ši dziesma ar viedokli manu Manas domas - tās noliedz vai piekrīti, ja vari Es varu piecelties un pateikt - ir diena skaista Bet uz pusi prieks mazāks, jo nav tevis vairs Es laikam esmu debīls, kad saku ko nepateiktu Bet es neuzskatu, ka tam jābūt nepareizi ... Man ir grūti noticēt - vakar bija, šodien nav Dzīvība var pazust kā cigaretēs pusdiennauda... Es novērtēju brīžus, kas apkārt Un es zinu un es zinu man ir paldies sakāms: Tiem, kas bija ar mani, tiem, kas ir un būs Aiz sevis neko neatstāt - es labi zinu - ir stulbi Tu dzirdi mani tagad, nevis klusējot redzi Es daru ko citu, kamēr tu tusējot vem Man ir kauns, man ir kauns Nedzirdēt neko, jo man savu dēmonu pietiek Autopilotā domas no 8 - 5 Kā mīlēt šo pasauli, nevis tai ieriebt Ir tādi laiki, kad brīži bija labāki Un liela daļa no manis nu jau tagad ir pagātne Vai tu zini, kā ir, kad aiziet tie, kas dārgi? Un paliec šeit ar to, kas tev paliek pāri? Kad "paldies, ka esi" tikai paliek vārdi Apliecināt ar rīcību - man tas gadiem nāca Kad nenožēlo neko pēc pēdējās dienas Ja cilvēks ir jutis, ka to mīl un ciena Es neticu tomēr, ka vēlreiz satikšu kādu Cita dimensija ir muļķības, kas sapiš prātu Vai nu piedzimstam vēlreiz, vai mirstam pavisam Šī pati pasaule - dvēsele ķermenim citam Es ticu, ka ir, tikai blakus vairs nav Un ir sāpīgi, ka neveidosim atmiņas jaunas Lai cik pretīgi domāt, bet katram to vaj'g Iet tālāk, pierast un saprast ar laiku Ka pieredze, kas gūta, ir daļa no mums Būs gaišākas dienas, pat ja tagad ir tumšs Viņu atstātās pēdas lai paliek prātā Liela nodaļa stāstā, bet ir jāiet tālāk...