Viktors Lapčenoks - Cielava

Savu meiteni es saucu par cielavu, Jo viņai bija spārni. Vismaz man tā likās. Bet tad ... Rīt viņa nāks - Es naivi savam slieksnim meloju. Rīt viņa nāks, Bet atbild slieksnis auksts. Vējš viņu sauks, Vējš viņas gaišu vārdu nesīs. Un jumtos putni teiks, Cik viegli spārni tai - Smejošai, skrejošai cielavai. Sauc saukdams mājās cielavu Vēl kamēr vakars, saule spīd. Bet vēji atbild -- Akmenī, slēp savas acis akmenī. Kāds dīvains laiks - Es naktī saku savai pilsētai. Birst zemes miers, Bet mana roka salst. Un vēji nes Man acīs vakardienas pelnus. Kāds dīvains mierīgs laiks. Uz mūžiem pieder tai - Smejošai, skrejošai cielavai. Sauc saukdams mājās cielavu Vēl kamēr vakars, saule spīd. Bet vēji atbild -- Akmenī, slēp savas acis akmenī. Savu meiteni es saucu par cielavu, Jo viņai bija spārni. Vismaz man tā likās. Bet tie ar spārniem, Tie dzīvo ļoti ātri.